Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko decembrī publicēto Senāta spriedumu apkopojumu administratīvajās lietās, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.
Ja par lietā būtiskiem apstākļiem pastāv dažādi pierādījumi, tad tiesas uzdevums ir saprast, ar kādiem pierādījumiem apstākļi būtu noskaidrojami, novērtēt procesa dalībnieku norādīto un iesniegto pierādījumu ticamību atbilstoši Administratīvā procesa likuma (APL) 154.panta 1.daļai. Gadījumā, ja kādam no pierādījumiem tiesa dod priekšroku iepretim citam, atbilstoši APL 154.panta 3.daļai spriedumā ir jāatspoguļo, kādēļ tā. APL normās nedz tieši, nedz netieši nav iemiesota prasība, ka gadījumā, ja katrs procesa dalībnieks iesniedz atšķirīgus pierādījumus, kādam no viņiem būtu jāiesniedz papildu pierādījumi par sava pierādījuma ticamību. Tiesas uzdevums ir iegūtos pierādījumus novērtēt. Pierādījumu ticamību procesa dalībnieks var pastiprināt, iesniedzot arī papildu pierādījumus, taču nevar izvirzīt kā pierādījuma ticamības priekšnoteikumu vēl citu pierādījumu iesniegšanu pašu par sevi.
SKA-376/2025 Darba nespējas kopējā ilguma aprēķināšana tiesību uz slimības pabalsta piešķiršanu noteikšanai
Gadījumos, kad 3 gadu laikā personai darba nespēja bijusi ar pārtraukumiem, tiesību uz slimības pabalsta piešķiršanu noteikšanai rēķinot darba nespējas ilgumu, ir jāņem vērā viss faktiskais darba nespējas laiks. Likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 13.panta 1.daļā noteiktā tiesiskā sastāva pazīme “skaitot no darba nespējas pirmās dienas” ir vienlīdz attiecināma kā uz 26 nedēļas, tā uz 52 nedēļas ilgas darba nespējas aprēķināšanu.
Sabiedrības tiesības saņemt informāciju par publisko līdzekļu izlietojumu
Demokrātiskas valsts funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība. Tāpēc demokrātiskā valstī sabiedrībai ir jābūt iespējām sekot līdzi publisko līdzekļu izlietojumam, lai pārliecinātos, ka šo līdzekļu izlietojums kopumā ir vērsts uz sabiedrības interešu nodrošināšanu.
Publiskos līdzekļus pamatā veido budžetā iemaksātie nodokļu maksājumi, līdz ar to ir pašsaprotami, ka sabiedrība var interesēties par to, kā no sabiedrības locekļiem iekasētie nodokļu maksājumi tālāk tiek izlietoti un vai tas darīts, pēc iespējas nodrošinot sabiedrības intereses un aktuālākās vajadzības. Šajā kontekstā īpaša nozīme ir žurnālistiskajai darbībai, kas vērsta uz sabiedrības informēšanu par publiskā budžeta līdzekļu izlietojumu.
Sabiedrībai ir pamats interesēties par publisko līdzekļu izlietojumu arī tad, ja tas nav bijis prettiesisks. Arī informācija par publisko institūciju darbību, kas pati par sevi nav prettiesiska, bet kas var raisīt diskusijas, vērtējama kā sabiedrībai būtiska.
Par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu, kas saistās ar tās ieņemamā amata publisko dabu, aizsardzība un izsniegšanas pieļaujamība
Informācija par konkrētām personām izmaksātajām atlīdzībām ir šo personu dati un līdz ar to – informācija par šo personu privāto dzīvi, un tāpēc šai informācijai ir ierobežotas pieejamības statuss. Vienlaikus informācija par to, kādus ienākumus konkrēti valsts institūcijas darbinieki ir guvuši papildus amatalgai, ir tāds šo darbinieku privātās dzīves aspekts, kas ir nesaraujami saistīts ar šo personu nodarbinātību valsts institūcijā un ar publisko līdzekļu izlietojumu. Par valsts līdzekļiem nodarbinātas personas datu, kas ir sabiedrības leģitīmas intereses lokā, aizsardzība ir mazāka, nekā tā ir privāti nodarbinātai personai. Tāpēc, ja tiek pieprasīta tāda informācija par valsts sektorā nodarbinātu amatpersonu datiem, kas saistāma ar minēto personu ieņemamā amata publisko dabu, šai informācijai var tikt piešķirta zemāka aizsardzība nekā iestādes rīcībā esošu trešo personu datu un informācijas par privāto dzīvi aizsardzībai. Šāds nošķīrums pamatojams ar aizsargājamu sabiedrības interesi iegūt informāciju, kas saistīta ar valsts budžeta līdzekļu izlietojumu.
Žurnālista rīcības atzīšana par negodprātīgu informācijas pieprasīšanā
Vispārīgi negodprātīga tiesību izmantošana var būt pamats tiesību uz informācijas pieejamību ierobežošanai, un nevar izslēgt, ka arī žurnālists savu tiesību izmantošanā var rīkoties negodprātīgi.
Tomēr, lai tiesa varētu izdarīt secinājumu par to, ka žurnālists savas tiesības pieprasīt un/vai izplatīt informāciju izmantojis negodprātīgi, tiesai ir rūpīgi jāizvērtē visi apstākļi, kas uz to norāda, un šo apstākļu analīze ir jāatspoguļo spriedumā.
Tas vien, ka žurnālists par konkrētiem faktiem ir paudis kritisku vērtējumu, nevar būt pamats atzinumam, ka tiesības pieprasīt un izplatīt informāciju izmantotas negodprātīgā veidā. Jāņem vērā, ka vārda brīvība paredz tiesības veidot savu viedokli par faktiem un notikumiem un viedoklis pašsaprotami var būt arī kritisks. Turklāt žurnālistiem ir brīvība, gatavojot publikācijas, izvēlēties veidu, kādā tie vēlas sabiedrībai nodot konkrētu informāciju, un tā nav tiesas kompetence noteikt, kāds žurnālistikas veids būtu piemērotākais.
Kritisks vērtējums / viedoklis varētu būt atzīstams kā negodprātīga tiesību izmantošana tad, ja tam nav pienācīgas faktiskās bāzes un tas būtībā izteikts tikai ar mērķi pazemot un aizvainot citus.
Valsts iestādei adresētās kritikas pieļaujamās robežas
Tas, ka konkrēts viedoklis iestādei ir nepatīkams un iestāde tam nepiekrīt, pats par sevi nevar būt pamats apgalvojumam, ka persona savas tiesības saņemt un izplatīt informāciju izmantojusi negodprātīgi.
Valsts iestādei ir jābūt gatavai saņemt arī kritisku tās darbības vērtējumu. Līdzsvarojot tiesības uz vārda brīvību un tiesības uz reputācijas aizsardzību, jāņem vērā, ka valsts iestādei adresētas kritikas pieļaujamās robežas ir ļoti plašas, pat plašākas nekā politiķim adresētai kritikai. Demokrātiskā valstī ar publisko varu apveltītas iestādes darbībai ir jābūt pārskatāmai ne tikai no uzraugošo institūciju puses, bet arī no sabiedrības skatu punkta. Tādējādi no iestādes ir sagaidāms, ka tai ir augsta tolerance pret tai adresētu kritiku.
Funkcionāli nepieciešamā zemesgabala pārskatīšanas process
Likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 85.pants paredz pašvaldības kompetenci pārskatīt dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu, tad pašvaldības kompetencē ir arī lemt šī procesa ietvaros par zemesgabala noteikšanu situācijā, kad privatizācijas procesā tas nav noteikts.
Funkcionāli nepieciešamā zemesgabala pārskatīšanas process nav dzīvojamās mājas privatizācijas procesa turpinājums, bet jauns administratīvais process. Šī procesa ietvaros nav tiesiska pamata pārvērtēt dzīvojamo māju privatizācijas procesā veiktās vai neveiktās darbības un pieņemtos lēmumus, tostarp lēmumus attiecībā uz dzīvojamām mājām noteiktajiem funkcionāli nepieciešamajiem zemesgabaliem.
Rīgas valstspilsētas pašvaldībā funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanas un pārskatīšanas procesā vērā ņemamie normatīvie akti
No likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 28.panta 2.daļas izriet, ka funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanas procesā un līdz ar to arī pārskatīšanas procesā jāņem vērā normatīvo aktu par vispārīgo teritorijas plānošanu, izmantošanu un apbūvi noteikumi. Dzīvojamām mājām funkcionāli nepieciešamo zemesgabalu pārskatīšanai jānotiek, pamatojoties uz spēkā esošo normatīvo aktu prasībām. Rīgas valstspilsētas pašvaldībā tie ir Rīgas domes saistošie noteikumiem Nr.34 “Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi”, kuri regulē teritorijas izmantošanas un apbūves prasības. Tas, ka dzīvojamā māja būvēta pirms minēto noteikumu spēkā stāšanās, nevar būt pamats nepiemērot minētā likuma 28.panta 2.daļā noteiktos kritērijus funkcionāli nepieciešamā zemesgabala noteikšanai un attiecīgi arī minēto noteikumu prasības. Šie normatīvie akti attiecas uz privatizējamām un privatizētām dzīvojamām mājām neatkarīgi no to būvniecības laika. Proti, minētajā likumā nav paredzēts tāds regulējums, kas nošķirtu dzīvojamās mājās pēc to būvniecības laika.
Disciplinārsoda piemērošana arodbiedrības pilnvarotajai amatpersonai
Arodbiedrību likuma 13.panta 6.daļa paredz īpašus noteikumus arodbiedrības pilnvarotās amatpersonas aizsardzībai pret diskrimināciju saistībā ar tās darbību arodbiedrībā disciplinārsoda piemērošanas gadījumā. Normā paredzētā darba devēja konsultēšanās pienākuma jēga ir pamatot, ka paredzamais disciplinārsods nav saistīts ar attiecīgās personas statusu arodbiedrībā.
Arodbiedrības uzdevums, sniedzot viedokli darba devējam, ir izvērtēt, vai paredzamais disciplinārsods pamatots ar objektīviem apstākļiem par personas pārkāpumu, nevis saistīts ar šīs personas statusu arodbiedrībā un pamatotām darbībām, veicot darbinieku pārstāvja funkcijas attiecīgajā darba vietā. Arodbiedrībām konsultēšanas tiesības ir jāizmanto godprātīgi, jo minētajā normā paredzētās tiesiskās garantijas nav uzskatāmas par arodbiedrības pilnvaroto amatpersonu privilēģiju, kas tās pasargā no disciplinārsoda piemērošanas, bet gan par likumā paredzētu instrumentu disciplinārsoda piemērošanai nozīmīgu faktu iespējami pilnīgākai noskaidrošanai.
Tiesai, vērtējot iestādes pieļautā procesuālā pārkāpuma, pirms disciplinārsoda piemērošanas nekonsultējoties ar arodbiedrību, ietekmi uz lietas iznākumu un līdz ar to gala lēmuma tiesiskumu, jāpatur prātā šo procesuālo tiesību normu mērķis – aizsargāt pret diskrimināciju arodbiedrības pārstāvjus, nodrošinot, lai ar nesamērīgiem sodiem neatturētu arodbiedrību pārstāvjus no savu biedru interešu paušanas un aizsardzības. Tādējādi šādās lietās ir jāpārbauda, vai disciplinārsods personai bija piemērots objektīvu apstākļu dēļ.
Administratīvajā aktā norādītais pamatojuma nošķiršana no administratīvā akta pamatā esošajiem apstākļiem
Administratīvajā aktā norādītais pamatojums nav vienādojams ar administratīvā akta pamatā esošajiem apstākļiem. Tiesvedības gaitā ir pieļaujams gan novērst nebūtiskus trūkumus administratīvā akta pamatojumā, gan arī iesniegt papildu pierādījumus par administratīvā akta pamatā esošajiem apstākļiem.
Tiesai pārbaudāmie apstākļi lietā par piemērotā disciplinārsoda tiesiskumu
Disciplinārsods ir disciplinārpārkāpuma sekas. Tas nozīmē, ka tiesai, pārbaudot iestādes piemērotā disciplinārsoda tiesiskumu, ir jāpārliecinās, vai amatpersonas darbībās ir konstatējams disciplinārpārkāpuma sastāvs, vai iestāde nav pieļāvusi kļūdas rīcības brīvības izmantošanā un vai, nosakot sodu, ir pareizi izdarījusi lietderības apsvērumus. Iestādes lēmuma pamatojumam tādējādi jāaptver visi disciplinārpārkāpuma sastāva elementi, apsvērumi par nepieciešamību piemērot disciplinārsodu un disciplinārsoda izvēli tā piemērošanas gadījumā.
Tiesas kontroles mērķis un pārbaudes apjoms administratīvajā procesā
Tiesas kontroles mērķis ir noskaidrot, vai objektīvi pastāv iestādes konstatētais pamats konkrēto tiesisko attiecību nodibināšanai, nevis tikai pārbaudīt, vai iestāde administratīvajā aktā ir pietiekami precīzi norādījusi savus apsvērumus. Tādēļ, ja tiesai nav saprotami atsevišķi iestādes apsvērumi vai secinājumi, tai tiesvedības laikā ir jādod iespēja iestādei attiecīgās neskaidrības novērst. Savukārt, ja tiesvedības laikā starp lietas dalībniekiem rodas strīds par kādu no apstākļiem, tostarp par administratīvā akta pamatā esošajiem apstākļiem, vai arī tiesa uzskata, ka par kādu no apstākļiem nav iesniegti pierādījumi vai arī tie nav pietiekami, tiesai ir jādod iespēja iesniegt papildu pierādījumus. Minētais nenozīmē, ka tādējādi tiesa būtu mainījusi administratīvā akta pamatojumu.
Kopīpašnieku administratīvi procesuālās tiesības
Civillikuma (CL) 1068.pants primāri noteic, kā kopīpašnieki drīkst rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu. Proti, ka rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu (panta 1.daļa); katram kopīpašniekam ir tiesība protestēt pret tādu viena vai visu pārējo kopīpašnieku rīcību, un šo tiesību viņam nevar atņemt ar balsu vairākumu (panta 2.daļa). Tomēr izņēmums no šī noteikuma paredzams kopīpašnieku savstarpējo strīdu gadījumā. Ja iespēja aizsargāt savas īpašuma tiesības pastāvētu tikai kopīpašnieku vienprātības gadījumā par to, ka kopīpašnieki nevēlas konkrēta veida būvniecības īstenošanu, tas nonāktu tiešā pretrunā ar kopīpašuma institūta būtību un kopīpašnieku tiesību īstenošanas kārtību. Līdz ar to pārējo kopīpašnieku piekrišanas vai vienošanās trūkums nav šķērslis pieteicējas – vienas no kopīpašniecēm – pieteikuma pieļaujamībai.
Blakus esošu zemesgabalu īpašnieku tiesības būvniecības saskaņošanā
Būvniecība blakus esošajā zemesgabalā pati par sevi neveido tiesību un tiesisko interešu aizskārumu. Tas vien, ka personas nekustamais īpašums atrodas blakus īpašumam, kurā plānota būvniecība, nerada kādas īpašas tiesības iebilst pret šo būvniecību vai vēl jo vairāk – tiesības prasīt, lai būvniecības īstenošana tiek ar šo blakus īpašuma īpašnieku saskaņota. Svarīgi, vai būvniecība rada kaimiņa ar tiesību normām aizsargāto tiesību vai interešu aizskārumu. Būvniecība, kas fiziski ietekmē blakus esošo nekustamo īpašumu, proti, īpašnieka iecerētā būvniecība, kas skar kopīpašuma objektu – dīķi – , konkrētāk, tā krastu, rada kaimiņa ar tiesību normām aizsargāto tiesību vai interešu aizskārumu.
Būvniecību ir pieļaujams īstenot ar atkāpēm no prasības par saskaņojumu, ja tas tieši paredzēts normatīvajos aktos vai to izņēmuma kārtā pieprasa konkrētie apstākļi un nepieciešamība taisnīgi līdzsvarot pretstatītās intereses. CL 1068.panta 3.daļa paredz izņēmuma situāciju, kurā viens no kopīpašniekiem ir tiesīgs patstāvīgi izdarīt izmaiņas kopīpašuma priekšmetā kopējas lietas saglabāšanas un uzturēšanas nolūkā, piemēram, lai glābtu kopīpašuma priekšmetu no bojāejas vai neatgriezeniskas sabojāšanās. Minētais attiecināms arī nekustamo īpašumu robežu raksturojošā (kā šajā gadījumā dabisko objektu – dīķi) objekta uzturēšanu. Proti, attiecībā uz šo objektu, kas atrodas nekustamo īpašumu saskares vietā, nekustamā īpašuma īpašnieks bez citu piekrišanas var ierosināt būvniecību, lai uzturētu lietas būtību vai pasargātu to no pilnīgas bojāejas, sabrukuma vai izpostījuma.
Krasta erozija kā arguments izņēmuma no būvniecības saskaņošanas piemērošanai
Krasta erozijas intensitāte (krasta līnijas reljefa vai apjoma izmaiņu būtiskums) ir atkarīga no vairākiem faktoriem un laika gaitā var būt mainīga. Ūdens līmeņa svārstību intensitāte nenoliedzami var būt viens no šādiem faktoriem, tomēr tas nav vienīgais. Krasta reljefs un tā apjoms ūdens ietekmē var piedzīvot pārmaiņas arī atkarībā no klimata, sezonālajiem apstākļiem un konkrētas teritorijas ģeoloģiskajiem parametriem.
Šādos apstākļos ir jāņem vērā trešās personas iecerēto darbu būtība – stiprināt sava nekustamā īpašuma teritorijas daļu (kas nenoliedzami piekļaujas pieteicējas īpašumam) nolūkā novērst dabas apstākļu radīto nelabvēlīgo ietekmi, kura lielākā vai mazākā apjomā, bet kopumā ir vērtējama kā saprātīgi paredzama.
Lai izvērtētu to, vai vienam no kopīpašniekiem šādās situācijās ir tiesības īstenot būvniecību bez cita piekrišanas, izšķiroša nozīme ir tam, vai kopumā ir konstatējams, ka būvniecība pēc jēgas patiešām ir vērsta uz trešās personas aktualizētā mērķa sasniegšanu, nevis tam, kāda apjoma (intensitātes) ietekme konkrētajos apstākļos ir pierādāma. Ja objektīvi ir konstatējams, ka iecerētās būvniecības jēga ir tāda, kā ierosinātājs to norāda, minētais ir pamats aktualizēt jautājumu par tiesību normu piemērošanu tādā veidā, lai esošajā situācijā samērotu kopīpašnieku tiesības uz īpašumu.
Jēdziens “zāļu reklāma”
Piemērojot Ministru kabineta (MK) noteikumus Nr.378 “Zāļu reklamēšanas kārtība un kārtība, kādā zāļu ražotājs ir tiesīgs nodot ārstiem bezmaksas zāļu paraugus”, ievērojams, ka jēdziens “zāļu reklāma” ir autonoms ES tiesību jēdziens un jāinterpretē vienādi visā ES. “Zāļu reklāmas” definīcija izriet no direktīvas 2001/83/EK par kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, 86.panta 1.punkta un šī jēdziena saturs noskaidrojams, interpretējot minēto direktīvu un obligāti ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru.
Lai kādu izteikumu atzītu par “zāļu reklāmu”, ir jāvērtē, kas ar šo izteikumu objektīvi var tikt sasniegts, proti, vai minētais izteikums var pamudināt personu lūgt izrakstīt, pasūtīt, piegādāt vai patērēt zāles.
Trešās personas izplatīta informācija par zālēm, proti, to terapeitiskām vai profilaktiskām īpašībām var tikt uzskatīta par reklāmu, pat ja šī trešā persona darbojas pēc savas iniciatīvas un pilnībā juridiski un faktiski neatkarīgi no šādu zāļu ražotāja vai pārdevēja. Tas, vai izteikuma autors vai publicētājs par informācijas izpaušanu ir saņēmis atlīdzību vai darbojies konkrēto zāļu ražotāju uzdevumā, nav obligāti noskaidrojams apstāklis izteikuma atzīšanai par zāļu reklāmu.
Izteikums (intervija presē) kā “zāļu reklāma”
Arī žurnālista intervijā sniegtā informācija var būt vērsta uz konkrētu zāļu lietošanas un pirkšanas veicināšanu, uz kuru attiecas MK noteikumos Nr.378 paredzētie ierobežojumi un prasības.
Medicīnas personu, jomas profesionāļu un uzticības personu izteikumi var veicināt sabiedrības uzticēšanos konkrēto zāļu efektivitātei, iedarbīgumam un drošībai un tādēļ var pamudināt personu lūgt izrakstīt vai iegādāties konkrētās zāles. Tieši minētā iemesla dēļ ir nepamatoti plašsaziņas līdzeklī publicēt vispārējas rekomendācijas par konkrētu zāļu lietošanu vai slavinošus apgalvojumus par konkrēto zāļu iedarbīgumu.
Aizlieguma izplatīt normatīvo aktu prasībām neatbilstošu un aizliegtu zāļu reklāmu mērķis
Aizliegums izplatīt MK noteikumu Nr.378 prasībām neatbilstošu un aizliegtu zāļu reklāmu ir vērsts uz sabiedrības veselības aizsardzību un citu cilvēku, arī pacientu, tiesību aizsardzību Satversmes 116.panta un ES tiesību izpratnē.
Būves piederības noteikšana konkrētajai būvju grupai
Likumdevējs Būvniecības likuma 11.panta 1.daļā ir nošķīris būvju iedalījumu grupās no būvju klasificēšanas pēc to lietošanas veida. Saskaņā ar MK noteikumu Nr.500 “Vispārīgie būvnoteikumi” 4.punktu būvju iedalījums grupās tiek veikts, balstoties uz konkrētas būves ietekmi uz apkārtējo vidi un cilvēkiem un būvniecības sarežģītību. Attiecīgi, lai izvērtētu to, kurai grupai minēto noteikumu izpratnē būve ir piederīga, būtiska ir konkrētās būves ietekme uz apkārtējo vidi un cilvēkiem un būvniecības sarežģītība, nevis tas, kā būve klasificēta pēc tās lietošanas veida.
Tiesas kompetence, izskatot APL 358.panta 6.daļā paredzēto sūdzību
Izskatot sūdzību par to, ka izpildiestāde neveic nepieciešamās darbības administratīvā akta piespiedu izpildes nodrošināšanai, tiesai nav tiesību grozīt izpildāmo administratīvo aktu vai uzdot iestādei izdot jaunu konkrēta satura administratīvo aktu.
Operatora noteikšana Vides aizsardzības likuma izpratnē
Par operatoru ir atzīstama ikviena persona, kura atbilst Vides aizsardzības likuma 1.panta 11.punktā noteiktajai operatora definīcijai. Operators ir tas, kuram ir pienākums rīkoties saistībā ar videi radītā kaitējuma novēršanu, ja konstatēts, ka operatora profesionālā darbība ir radījusi kaitējumu videi.
Operatora atbildība par videi nodarīto kaitējumu
Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 25.panta 4.daļai operatora atbildības priekšnoteikums nav vainas konstatēšana, tas ir, operators, veicot noteiktas profesionālas darbības, ir atbildīgs par videi nodarīto kaitējumu neatkarīgi no vainas. Šādos gadījumos tiek piemērots stingrās atbildības princips.
Videi nodarītā kaitējuma novēršanas un atlīdzināšanas regulējums balstīts principā “piesārņotājs maksā”, saskaņā ar kuru persona, kas izraisījusi kaitējumu videi vai radījusi tiešus šāda kaitējuma draudus, principā sedz vajadzīgo aizsargpasākumu vai stāvokļa izlabošanas pasākumu izmaksas.
Operatoram, kura profesionālā darbība izraisījusi kaitējumu videi vai tiešus kaitējuma draudus, ir pienākums segt preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas. Operatoram ir tiesības atgūt viņa segtās preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas, ja viņš pierāda, ka kaitējumu videi vai tiešus kaitējuma draudus izraisījusi trešā persona, lai gan tika veikti pienācīgi drošības pasākumi, kurus operatoram bija pienākums nodrošināt. Tomēr Vides aizsardzības likuma 31.panta 6.daļa neatbrīvo operatoru no pienākuma veikt pašus darbus.
Sanācijas pasākumu veikšanas pienākums, nekonstatējot kritiskā robežlieluma (C vērtības) pārsniegumu
Ja videi ir nodarīts kaitējums, atbildīgajai personai jāveic sanācijas darbi arī gadījumā, ja nav konstatēts kritiskā robežlieluma (C vērtības) pārsniegums.
SKA-846/2025 Valsts nodevas nesamaksāšana nav pamats vilcināt administratīvā akta izdošanu
Arī tad, ja persona iestādes ieskatā nav izpildījusi visus priekšnoteikumus labvēlīga administratīvā akta izdošanai, iestādei jāievēro APL 64.pantā noteiktais termiņš lēmuma pieņemšanai par administratīvā akta izdošanu vai atteikšanos šādu aktu izdot.
Ja iestāde minētajā normā paredzētajā termiņā secina, ka konkrētajos faktiskajos vai tiesiskajos apstākļos pastāv kādi šķēršļi labvēlīga administratīvā akta izdošanai, administratīvā akta izdošana ir jāatsaka. Līdz ar to, ja iestāde likumā noteiktajā termiņā neizdod administratīvo aktu, personai ir tiesības ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošana vērsties attiecīgi augstākā iestādē (ja tāda ir) un tiesā, un iestādes vilcināšanās izdot administratīvo aktu ir vērtējama kā atteikums.
SKA-909/2025 Pagaidu aizsardzība pret Konkurences padomes (KP) lēmumu par uzlikto tiesisko pienākumu
Ja ar KP lēmumu ne vien konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, bet arī uzlikts tiesisks pienākums, kas novērš konstatētos pārkāpumus un nepieļauj to turpināšanos, ir sagaidāms, ka lūgumā par pagaidu aizsardzības piemērošanas nepieciešamību tiks pamatots tas, kā tieši šī tiesiskā pienākuma izpilde lēmuma adresātam radītu būtisku kaitējumu vai zaudējumus, kuru novēršana vai atlīdzināšana būtu ievērojami apgrūtināta vai prasītu nesamērīgus resursus.
- SKA-448/2022 Komercreģistrā reģistrētas aizlieguma atzīmes ietekme uz dalībnieku reģistra izmaiņu reģistrēšanu (skat. JUDIKATŪRAS MAIŅU spriedumā SKA-50/2025)
- SKA-117/2025 Valsts atbalsta piešķiršana Covid-19 krīzes skartajiem uzņēmumiem apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai, ja apgrozījuma samazinājums ir netieši saistīts ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem
- SKA-462/2025 Pašvaldības prettiesiskas rīcības, novilcinot lēmuma pieņemšanu, radītu zaudējumu atlīdzināšana
